Par televīzijas ietekmi uz bērniem viedokļi dalās. Taču, lai ko teiktu speciālisti, bieži vien vecāki rīkojas pēc sava prāta. Cik bieži, ilgi un vai mazuļus vispār var atstāt „TV aukles” uzraudzībā, to skaidro žurnāls „Rīgas Viļņi”.

 

Ar televīziju un bērniem vecākiem bieži vien saistās dažādas galējības. Daži savus bērnus pie televizora nelaiž līdz pat skolas gadiem, bet citi jau no zīdaiņa vecuma izmanto savdabīgās „aukles” pakalpojumus, atstājot bērnu vērojot gan reklāmas, gan multfilmas. Televīzijas skatīšanās paradumu pamati nešaubīgi tiek ielikti jau ģimenē un gandrīz vai tiek pārmantoti no paaudžu paaudzēm – kādas „attiecības” vecāki bērnam veidos ar televizoru, tādas tie visticamāk tālāk ierādīs arī saviem lolojumiem. Bērns vidēji nedēļā pie televizora, interneta, videospēlēm, žurnāliem un nodarbē ar mobilo telefonu pavada 45 stundas, skolā – 30 stundas, bet kopā ar vecākiem – tikai 17 stundas. Šie skaitļi lieliski parāda, kas izglīto un māca sociālās vērtības mūsu bērniem, tāpēc pret to vajadzētu izturēties nopietni.  

Latvijā ar likumu ir noteikts, kādas filmas piemērotas attiecīga vecuma bērniem, savukārt Radio un televīzijas likums paredz, ka no pulksten 7.00 līdz 22.00 nedrīkst izplatīt raidījumus, kuros ir fiziskā vai psiholoģiskā vardarbība. Diemžēl ne vienmēr tas tiek ņemts vērā.
Gaiļezera Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs Gunārs Trimda skaidro, ka mazuļi ir viegli ietekmējami, turklāt tic visam, ko viņi redz un ko tiem saka. Kā zināms, bērni ir arī gatavi skatīties it visu un nav izvēlīgi repertuāra atlasē. Pārlieku ilga televizora skatīšanās var izraisīt lērums kaišu, kas liek aizdomāties, ka tomēr šī nodarbe ir nevēlama – bērnam var zust kontakts ar realitāti, rasties hronisks nogurums, hiperaktivitāte, depresīvas izpausmes, bezmiegs, baiļu sajūta, grūtības apgūt mācību vielu, galvassāpes, var pavājināties imūnsistēmas darbība, organismā palēninās vielmaiņas procesi, pat rodas slikta dūša un vemšana. Turklāt tāpēc var aizkavēties bērna psihomotorā attīstība. Gunārs Trimda arī norāda, ka, skatoties TV, tiek patērēts daudz enerģētisko resursu, un jau pēc 15 līdz 20 minūtēm organisms nokļūst hipnotiskā transa stāvoklī, tādā veidā cenšoties sevi pasargāt. Tā samazinās uztveršanas un informācijas pārstrādes spēja, un skatītājs kļūst viegli ietekmējams. Ne mazāk svarīgs aspekts ir tas, ka televizora skatīšanās var būt kaitējums attiecībām ģimenē – jo vairāk laika ģimenes locekļi pavada pie TV, nevis sarunājoties, spēlējoties un citādi komunicējot, jo ātrāk notiek atsvešināšanās, kad viens otru vairs negrib uzklausīt un atbalstīt. Vai kāds no vecākiem to vēlas? Diezin vai...

Taču, lai arī viss iepriekšminētais skan tiešām biedējoši, ir absolūti skaidrs, ka to ģimeņu skaits, kuri neliedz savai atvasei pavadīt laiku pie televizora, ir pārsvarā. Tam ir vairāki iemesli, un viens no galvenajiem – vecāki no darba mājās pārnāk noguruši, viņiem nav spēka izklaidēt pašiem sevi, kur nu vēl visu vakaru pavadīt aizraujošās rotaļās ar bērniem. Taču, ja arī tā ir, tad vecāku uzdevums ir bērnam nodrošināt tādu TV saturu, kas ir atbilstošs viņa vecumam vai vismaz šo nodarbi abiem veikt kopā. Izskaidrojot redzēto, televīzija bērnus var ietekmēt arī pozitīvi – pirmsskolas vecuma bērni var iegūt dažādas zināšanas, piemēram, iemācīties alfabētu, kā arī TV redzētais var veicināt bērnā dažādas noderīgas un personību attīstošas intereses.
Starp citu, ASV psihologi iesaka pirmajos trīs dzīves gados televizoru neskatīties vispār, trīs līdz piecu gadu vecumam maksimālais laiks, viņuprāt, ir 30 minūtes dienā, bet no piecu līdz desmit gadu vecuma bērniem – līdz vienai stundai dienā. Protams, dažādu speciālistu viedokļi par šiem vēlamajiem laikiem nedaudz atšķiras, taču kopumā viņi ir vienisprātis. Ļoti svarīgi ir bērnam atvēlētajā TV skatīšanas laikā paturēt viņu redzeslokā un palīdzēt saprast tur redzēto, bet pēc tam izrunāties par iespaidiem. Ieteicami ir raidījumi ar izzinošu un informatīvu saturu, kuri parādīti bērniem saprotamā veidā.

Ir uzskats, ka TV nespēj ietekmēt bērna personību, jo to veido vecāki un vienaudži, bet cita daļa speciālistu uzskata, ka TV skatīšanās palīdz izvairīties no agresīviem impulsiem sevī. Pēdējie pētījumi tomēr atklāj, ka agresijas vērošana veicina agresiju, jo notiek identificēšanās ar redzēto.
Tas tiesa – mūsdienu bērnus vairs nepārsteigsi ar tēliem, kuri šauj, kaujas un sit viens otram. Ja kādreiz nežēlīgs likās „Toms un Džerijs” (kaķis un pele, kuri dažu minūšu laikā paspēj dažādos veidos savainot viens otru un radīt pat dzīvībai bīstamas traumas, taču nopurinās un skrien tālāk, it kā nekas nebūtu noticis...), tad tagad tie ir tikai „ziediņi” no multiplikāciju filmu klāsta, ko pašreiz piedāvā TV. Tagad bērnu favorīti ir dažādi pārcilvēciski briesmoņi, kuri pat vizuāli atbaida pieaugušos, taču bērniem tie patīk, ko acīmredzot lieliski zina cilvēki, kuri veido šīs multfilmas. Diemžēl tas viss ir mārketings, lai piespiestu bērnus pieķerties šiem „varoņiem” un lūgties vecākiem veikalos iegādāties dažnedažādas mantas ar viņu mīluļiem.

Lai saprastu, kā vardarbība televīzijā ietekmē bērnu, šokē fakti, ka Amerikā bērni līdz 18 gadu vecumam ir aculiecinieki 200 000 TV vardarbības skatiem. Tādēļ bērni paši kļūst agresīvāki. Iesākumā bērns to visu uztver kā prieku un rotaļu – iemīļotais Betmens vai Spaidermens taču arī sit, bet sist ir atļauts, ja tu esi „labais”, un jāsit ir „sliktie”. Bērnam vēl nav pieaugušo spējas pašam izanalizēt dažādu rīcības motīvus, bet redzētais multiplikācijas filmā viņam sniedz lielisku paraugstundu. Pat ja vecāki saka, ka sist ir slikti, TV saka, ka tas ir pilnībā pieļaujams, ja tu esi „labais”, turklāt „sliktie” bieži vien nemaz netiek sodīti par savu rīcību. Vai mazs bērns nevar pamatīgi apjukt šajās it kā acīmredzamajās pretrunās? Saprotams, ka, ja šajā brīdī klāt nav vecāku, kuri izskaidro redzēto vai vislabāk – pārslēdz citu kanālu, sekas var būt dažādas. Bērni, kuri vēro vardarbību, bieži vien ne tikai paši ir agresīvi, viņi arī baidās no tā, ka pasaule ir bīstama un kādreiz kaut kas slikts notiks arī ar viņiem.
Redzētā vardarbība mazus bērnus biedē, turklāt vecāku skaidrojums „Nebaidies, tas nav pa īstam” viņiem nav saprotams, jo bērni līdz pat septiņu gadu vecumam nespēj atšķirt fantāziju no realitātes. Uzvedības problēmas, nakts murgus un gulēšanas traucējumus var izraisīt televīzijā redzētā vardarbība. Jāpiebilst, ka pat vecākus bērnus biedē tā vardarbība, ko var redzēt ziņās un realitātes šovos, tādā gadījumā ir ļoti svarīgi ar bērnu izrunāties un novērst viņa uztraukumu un bažas.
Pēc šiem argumentiem un skaidrojumiem katrs pats var izdarīt secinājumus, cik labi vai slikti ir ļaut bērnam brīvo laiku pavadīt TV sabiedrībā un zilajam ekrānam uzticēt mūsu bērnu audzināšanu. Protams, ne vienmēr ir iespējams visu izdarīt tik labi, kā to pieprasa teorija un jomas profesionāļi, taču visticamāk, ka saviem bērniem tomēr ir iespējams atlicināt laiku, diemžēl (vai par laimi) atliekot nedaudz malā savas prioritātes, jo galu galā, lai arī cik banāli tas neizklausītos, bērni taču ir mūsu nākotne.